Gigante Knits
← Gigante žurnāls
Mūsu stāsts

Veltījums Coco: mīlestība suņa veidolā

Mūsu stāsts Fernando Santos Autors: Fernando Santos

Lasi šo valodā: Latviešu Português

Pāriet uz viņas filmu „Coco — Her Life“ · šī raksta beigās
Coco palūr ārā no sava sarkanā mājdzīvnieku ratiņu groziņa, roka virs viņas pietur atvērtu sieta pārsegu.
Kopīgot

Atvainojos, ka neesmu rakstījis tik bieži, kā man šķiet, ka vajadzētu. Godīgi sakot, nezinu, cik cilvēku lasa šo blogu un vai šo ierakstu kāds kādreiz izlasīs. Bet es ticu Visumam un ticu, ka vārdiem ir spēks.

To es iemācījos, kad biju mazs puika un mēģināju skolā špikot. Mana ideja bija sagatavot špikerus, ko varētu paskatīties kontroldarbu laikā, bet galu galā es visu iemācījos, vienkārši to pierakstot. Tieši tagad es mēģinu darīt to pašu.

Rakstot es gribu sasniegt Visuma malas. Gribu rakstīt par pateicību, mīlestību un salauztu sirdi. Ceru, ka, kamēr vien pastāvēs internets, cilvēki nākotnē varēs to izlasīt un uzzināt par spēku, būtni, mīlestību suņa veidolā: manu mazo Coco.

Mans partneris Paul un es sākām rakstīt šo ierakstu, kad Coco pirmo reizi diagnosticēja smadzeņu audzēju, neilgi pirms viņas septītās dzimšanas dienas. Tolaik mūsu sirdis plīsa tūkstoš gabalos, bet mēs gribējām dalīties ar viņas stāstu un attēliem ar pasauli, lai viņa nekad netiktu aizmirsta.

Pabeidzam to tagad, kad mums nācās atvadīties.

Mūsu mazais bariņš

Mums ir trīs franču buldogi.

Mēs paņēmām Coco mājās, lai viņa būtu sabiedrība mūsu pirmajam puikam Rocco. Viņa bija gadu jaunāka par viņu, un viņi gandrīz uzreiz kļuva nešķirami. Viņi abi mums palīdzēja izturēt lokdaunu, un galu galā mēs pārcēlāmies no Londonas uz Vērtingu, lai viņiem kopā būtu īstas mājas ar dārzu.

Coco un Rocco kā kucēni, saritinājušies kopā zem segas.
Coco un Rocco, nešķirami no pirmās dienas.

Kad Coco bija četri gadi, mēs ļāvām viņai un Rocco pāroties. Savā mazajā punčukā viņa nēsāja astoņus kucēnus. Diemžēl tas viņai bija par daudz. Viņa dzemdēja dabiski, bet izdzīvoja tikai viens kucēns. Mēs viņu nosaucām par Halo.

Coco, pieaugusi franču buldoga mātīte, dārzā saskaras degungaliem ar savu kucēnu Halo.
Coco un viņas meita Halo.

Rocco, Coco un Halo kļuva par ciešu mazu bariņu. Katru vakaru Coco ar meitu spēlēja virves vilkšanu. Viņa mūs sargāja ar pilnīgu uzticību. Coco bija mūsu abu acuraugs, bet ar Paul viņai bija vēl īpašāka saite—viņš mēdza jokot, ka es esmu viņas tētis, bet viņš — viņas mamma. Ikreiz, kad Paul sauca: „Nāc pie mammas“, viņa skrēja klāt, lai kur arī būtu un ko arī darītu.

Rocco, Coco un Halo stāv kopā uz koka grīdas mājās, viens no viņiem tur gardumu.
Ciešais mazais bariņš.
Nāc pie mammas.

Coco, Rocco un Halo mūsu kāzu dienā pat pavadīja mūs pie altāra. Coco šim notikumam valkāja skaistu mazu kleitiņu. Gadu gaitā viņai bija dažas īpašas drēbītes, tostarp mazs Ziemassvētku vecīša kostīms Ziemassvētkos.

Fernando un Paul krēmkrāsas kāzu uzvalkos, katrs tur pavadas, pie kurām ir Rocco, Coco un Halo — viņu trīs franču buldogi kāzu tērpos — uz zāles.
Rocco, Coco un Halo pavada mūs pie altāra.
Coco atpūšas ar aizvērtām acīm, tuvplānā.
Viena no viņas daudzajām sejas izteiksmēm.

Viņai patika gulēt uz muguras ar galvu uz Paul krūtīm, kamēr viņš viņu bučoja un kasīja punčuku—es bieži pievienojos, un, ja ne, viņa uzmeta man briesmīgu skatienu vai vienkārši paskatījās uz mani un pamāja ar ķepu. Ikreiz, kad apstājāmies, viņa pakratīja vienu mazu ķepiņu gaisā, pieprasot vēl. Viņas mīļākie gardumi bija vista un zivs tieši no grila. Viņai patika sauļoties rīta saulē, un viņai patika nobiedēt pastnieku līdz nāvei. Viņas absolūti mīļākais grēks bija pasta saplēšana.

Viņa bija mums tik tuva, ka, man strādājot, lēca man klēpī, tāpēc es iekārtoju suņu gultiņu pie savas tastatūras—pēc tam sekoja kāpnītes, lai visi trīs franču buldogi varētu strādāt man blakus. Coco noteikti vajadzēja labāko vietu, un nopietnās sapulcēs, ārpus kameras, man bieži bija grūti koncentrēties, jo viņa kustināja ķepas, prasot uzmanību un punčuka kasīšanu.

Coco bija nelokāmi uzticīga. Viņu nekad īpaši neinteresēja pētīt apkārtni; viņa daudz labprātāk palika mājās, ieritinājusies mums cieši blakus.

Coco sēž uz dīvāna spilvena mājās un skatās uz kameras pusi.
Mājās, tieši tur, kur viņai patika būt.

Gultā viņa gulēja tieši pie mūsu galvām. Tā bija viņas vieta.

Diena, kad viss mainījās

17. jūlijs sākās kā saulaina piektdiena. Apvienotajā Karalistē bija bijusi karsta vasara, bet tā diena bija vēsāka, ap 20 grādiem. Tā kā Coco bija franču buldogs—šķirne, kas pazīstama ar elpošanas grūtībām un problēmām ķermeņa temperatūras regulēšanā—mēs vienmēr ļoti uzmanījāmies, vedot viņu ārā siltā laikā. Pirms kāds mūs nosoda: mēs dzīvojam lielā mājā ar lielu dārzu, un visiem mūsu suņiem ir pieeja ārā, kad vien viņi vēlas, pa suņu durtiņām.

Vēlāk tajā pēcpusdienā, kad kļuva vēsāks, mēs aizvedām viņu uz vietējo krogu. Viņai bija lielisks garastāvoklis, un ceļā atpakaļ viņa bija ļoti priecīga. Tad bez brīdinājuma viņa sabruka, un uz ietves viņai sākās krampji.

Vienā mirklī mana partnera Paul un mana dzīve apgriezās kājām gaisā.

Mēs viņu nekavējoties aizvedām pie veterinārārsta. Sākumā domāja, ka viņai bijis karstuma dūriens, lai gan mums tas šķita maz ticami, jo nebija bijis briesmīgi karsts. Nedēļas nogalē viņa lielākoties šķita tāda pati kā parasti, lai gan pamanījām, ka viņa nedaudz zaudē kustīgumu labajās kājās.

Svētdienas vakarā, Pasaules kausa fināla laikā, krampji atkārtojās. Halo, viņas meitai, ir epilepsija, tāpēc mēs iedevām Coco ārkārtas pretkrampju zāles un aizvedām viņu atpakaļ uz klīniku. Ar to sākās ilgs pārbaudījums ar asins analīzēm, vizītēm un raizēm. Es pat iekārtoju mazu galdu viesistabā, lai varētu strādāt tieši viņai blakus, jo tur viņa jutās visdrošāk un visērtāk.

Coco joprojām uzvedās kā ierasts, bet viņas kustību problēmas pasliktinājās. Kādā naktī es pamanīju, ka viņa nekustas pareizi un izskatās pārbijusies, tikai mēģinot piecelties. Gaidot nosūtījumu uz MRI, mēs steidzami aizvedām viņu atpakaļ pie veterinārārsta un nonācām uz ārkārtas vizīti Kembridžas Universitātes Veterinārās skolas slimnīcā.

Tur mēs saņēmām sirdi plosošās ziņas. Coco bija agresīvs smadzeņu audzējs, ko sauc par gliomu.

Neirologi mums teica, ka nekas viņu nevar izārstēt. Pat ar progresīvām iespējām, piemēram, staru terapiju vai ķīmijterapiju, labākā prognoze būtu tikai nedēļas, varbūt pāris mēneši.

Cīņa par Coco

No tā brīža mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai dotu Coco labāko iespējamo dzīvi. Mēs izpētījām katru pieejamo ārstēšanu un nolēmām izmēģināt ķīmijterapiju, tiklīdz būs nokārtoti veterinārie nosūtījumi.

Par spīti visam viņa palika tieši tāds pats suns, lai gan audzējs aizņēma aptuveni 20 procentus viņas smadzeņu. Viņai bija brīnišķīgs garastāvoklis. Viņa joprojām ņurdēja uz savu meitu, sargāja savas mīļākās vietas, kvēli mūs mīlēja un palika uzticīga mūsu ģimenei.

Coco guļ saulē dārzā, atpūšoties Fernando klēpī.
Joprojām tā pati Coco, sauļojas dārzā.

Coco dzimšanas diena tuvojās — 15. augustā. Zinot, ka viņas prognoze ir īsa, mēs 1. augustā sarīkojām viņai agrāku dzimšanas dienas ballīti. Draugi un ģimene ieradās no visurienes, lai viņu redzētu, un viņa bija fantastiska. Skatoties uz viņu tajā dienā, neviens nebūtu uzminējis, ka viņa dzīvo ar tik nopietnu slimību.

Nedēļas nogale bija gaiša un saulaina. Uz īsu, cerību pilnu brīdi mēs patiešām domājām, ka pretiekaisuma ārstēšana darbojas un ka viņa pārspēj izredzes.

Atvadas

Pagājušā pirmdiena bija vēl viena laba diena. Coco rādīja īstas, mierinošas uzlabošanās pazīmes. Bet tajā vakarā, tieši ap gulētiešanas laiku, viņai atkal sākās krampji.

Pat pēc tam, kad bijām iedevuši divas pilnas ārkārtas glābšanas zāļu devas, krampji neapstājās. Mēs redzējām, cik smagi tiek ietekmētas viņas smadzenes. Viņa izskatījās apjukusi, dezorientēta un nepārtraukti griezās pa kreisi.

Pusnaktī mēs steidzami aizvedām viņu pie dežūrējošā veterinārārsta. Pēc rūpīgas izmeklēšanas ārsts saudzīgi paskaidroja, ka veidojums tagad neatgriezeniski ietekmē viņas dzīves kvalitāti un smadzeņu pamatfunkcijas. Mēs pieņēmām sirdi plosošo lēmumu ļaut viņai aiziet, izvēloties pasargāt viņu no ciešanām un nepārtrauktiem krampjiem.

Mēs pēdējo reizi atvadījāmies no mūsu mazās meitenes.

Tagad viņa mierīgi dus mūsu dārza galā, tieši blakus kucēniem, ko viņa zaudēja pirms gadiem, kad vienīgā izdzīvoja Halo.

Kāda Coco bija patiesībā

Es negribu, lai kāds atceras Coco tikai tāpēc, ka viņa mūs atstāja nedaudz pirms savas septītās dzimšanas dienas. Tas bija mirklis pašās beigās dzīvei, kas bija prieka un piedzīvojumu pilna. Viņai patika būt ar mums. Viņas acis bija tik izteiksmīgas, tik spožas—viņa taisīja tik daudz grimašu. Viņa ienīda staigāt pa oļu pludmalēm un atteicās izmantot suņu durtiņas, tāpēc mums bija jāver durvis karalienei Coco, kad vien viņai negribējās tās izmantot. Viņa nečurāja nekur, kur nebija zāles. Viņas mīļākā rotaļlieta bija balts riņķis, ko viņa koda un koda, un vēlāk arī mazs zaļš riņķis. Balto riņķi mēs atradām nejauši, un viņai tas tik ļoti patika, ka nopirkām vēl divus — katram gadījumam, ja tas kādreiz pazustu.

Es gribu, lai ikviens, kas to lasa, uzzina par mīlestību bez robežām—viņa to prasīja un deva mums, un mēs ar prieku to atdevām atpakaļ.

Coco bija īpaša būtne. Viņa bija gars, dvēsele, būtne un enerģija, kas ienāca mūsu dzīvē, lai svētītu mūs ar septiņiem neaizmirstamiem gadiem. Viņa bija nelokāmi sargājoša, uzticīga un mīloša. Ne reizi neizrunājot ne vārda, viņa mums iemācīja, ko patiesībā nozīmē mīlestība bez robežām.

Viņa pārveidoja visu mūsu pasauli uz labo pusi. Visa mūsu māja un abi pārējie franču buldogi grozījās tikai ap viņu. Mēs viņu saucām par karalieni Coco. Bet man viņa vienmēr bija mana Titinininha—portugāļu mīļvārds no manas dzimtās valodas, ko viņa ieguva, jo bija tik sīciņa, kad bija maza.

Coco mīļi piespiedusi galvu pie sava saimnieka vaiga.
Pilnībā uzticīga, vienmēr.

Mēs bijām tik svētīti un priviliģēti dalīt ar viņu dzīvi. Viņa vienmēr pirmā mūs sveica no rīta, vienmēr gaidīja pie durvīm, kad Paul vai es izgājām, un vienmēr pirmā ar pilnu sparu metās iekšā visā, ko darīja. Mēs bijām pilnībā viņas mazo ķepiņu varā. Mūsu mājās pastāvīgs joks bija tāds, ka tās ir Coco mājas un viņa mums laipni ļauj tajās dzīvot.

Viņa bija mammas un tētiņa meitene.

Mums par viņu bija pat mīļākais stāsts. Mēs teicām, ka zem kāpnēm, savā mazajā mājiņā, Coco ir slepena vadības telpa, no kuras viņa vada pasauli. Ikreiz, kad notika kaut kas, kas lika Paul un man palikt mājās—salūzusi mašīna, streiks vai slikti laikapstākļi—mēs paskatījāmies viens uz otru un teicām: „Coco atkal vada notikumus.“ Mēs jokojām, ka viņa rada kļūmes pasaulē tikai tāpēc, lai mēs paliktu mājās ar viņu.

Tas bija mīļš stāsts, ko stāstījām sev, bet daļa manis joprojām prāto, vai tā nebija patiesība.

Mīlestības blakusefekts

Saka, ka suņiem ir tikai viens trūkums — viņu dzīve ir īsāka par mūsējo. Coco bija ar mums septiņus mūsu dzīves gadus, bet ir milzīgs mierinājums zināt, ka mēs bijām ar viņu visu viņas dzīvi. No dienas, kad satikām viņu Padingtonas stacijā, līdz pašai pēdējai elpai viņa zināja, ka ir mīlēta vairāk, nekā vārdos var izteikt. Pašās beigās mēs viņai čukstējām, cik ļoti viņa ir mīlēta un vienmēr būs.

Zvēru, ka joprojām jūtu viņas enerģiju un klātbūtni visā mūsu mājā. Dzīve ir zaudējusi mazliet savas burvības.

Coco kā mazs kucēns ar rozā svītrainu priekšautiņu ar ceptas olas uzšuvi.
Coco, vēl tikai mazulis.

Saka, ka bēdas un salauzta sirds ir tikai dziļas mīlestības blakusefekti. Sāpes, ko tagad nesam, atspoguļo milzīgo mīlestību, ko dalījām ar viņu. Dažreiz ir grūti paelpot. Es zinu, ka laiks dziedē brūces, bet sadzijušas brūces joprojām ir rētas. Mēs zaudējām mūsu ģimenes dzīves balstu, un bez viņas nekas vairs nebūs kā agrāk.

Un tomēr tajā pašā laikā es esmu tik dziļi laimīgs un pateicīgs par viņas dzīves dāvanu. Kāds gods tas bija, ka tu izvēlējies mūs, Coco.

Mana Tetena, ceru, ka satiksimies atkal un atkal katrā dzīvē. Es mēdzu jokot, ka mūsu iepriekšējās dzīvēs mēs ar Paul bijām suņi, bet tu biji cilvēks, kas par mums rūpējās. Būtu tik skaisti kādu dienu sagaidīt tevi atpakaļ kā mūsu meitu cilvēka veidolā.

Paldies no pašiem mūsu siržu un dvēseļu dziļumiem. Es zinu, ka kādu dienu mēs atkal satiksimies tur, kur vairs nav fizisku ierobežojumu, un varēsim spēlēties kopā kā viena enerģija. Tu uz visiem laikiem esi mūsu sirdīs, un es apsolu tevi atcerēties katru dienu līdz mūža galam. Es zinu, ka kādu dienu mēs atkal būsim kopā, mēs tev kasīsim punčuku, un mēs vairs nekad netiksim šķirti. Es arī zinu, ka tu joprojām esi gandrīz vai kopā ar mums un būsi ar mums mūžu mūžos.

Coco skatās augšup vakara saulē, atbalstījusies pret Paul dārzā.
Zelta stunda, tieši tur, kur viņai patika būt.

Mani adījumi Coco

Lūk, daži no īpašajiem adījumiem, ko darināju Coco. Īstu Gigante adījumu viņai tā arī nekad neuzadīju — mērogs neļāva —, bet, veidojot šos mazos darbiņus, ko viņa valkāja, es par šo amatu iemācījos ļoti daudz.

Coco valkā ar rokām adītu fuksiju un rozā džemperi, ko darinājis Fernando.
Adījis tētis. Apstiprinājusi Coco.
Coco, melns franču buldogs ar brūnganām iezīmēm, pasteļrozā un ceriņkrāsas ar rokām adītā kakla sildītājā skatās uz jūrmalas promenādi.
Viņas kakla sildītājs, ar mīlestību adīts ar rokām.

Mīlā piemiņā

Ja Coco stāsts aizkustināja tavu sirdi, es būtu dziļi pateicīgs, ja tu apsvērtu iespēju veikt nelielu ziedojumu Wadars — mūsu vietējai dzīvnieku glābšanas labdarības organizācijai šeit, Vērtingā.

Ziedo Wadars Animal Rescue Mūsu vietējā dzīvnieku glābšanas labdarības organizācija šeit, Vērtingā. Pat neliels ziedojums Coco vārdā nozīmē tik daudz.

Liels paldies, ka izlasīji. Ja tev nācies zaudēt mājdzīvnieku vai tu pašlaik sēro, droši raksti man tieši uz fernando@giganteknits.com.

Ja, to lasot, vari veltīt klusu domu manai mazajai meitenei, lūdzu, palūdz, lai viņas enerģija paliek tuvu viņas mammai un tētim.

Lai Dievs jūs visus svētī.

Un lai Dievs svētī mūsu mazo karalieni Coco uz visiem laikiem ❤️

Mamma un tētis tevi tik ļoti mīlēja,
Kā vārdi nekad to izteikt nespēja.
Jau no pirmās dienas mājas karaliene,
Mūsu sirdīs dārga mūžam un ik dienu.
Katrā dzīvē patiesība tā:
Mēs vienmēr atradīsim ceļu atpakaļ pie tevis, mīļā.

Priecīgu adīšanu, Fernando
Visa viņas dzīve

Coco — Her Life: filma

Trīs stundas un sešas minūtes — katra fotogrāfija un katrs video, kas mums par viņu ir, pēc kārtas, no nakts, kad viņa ieradās mājās, līdz pēdējam kadram, noslēgumā — veltījums. Tagad tā dzīvo šeit visiem, kas viņu mīlēja. Izmanto nodaļas, lai uzreiz pārietu pie kāda brīža.

Patika? Padod tālāk

Lasi tālāk

Fernando Santos valkā The Sovereign — jaku, ko viņš darināja savā pirmajā adīšanas gadā
Mūsu stāsts

The Sovereign: jaka, ko darināju savā grūtākajā gadā, tagad bez maksas

Pirmā jaka, ko jebkad darināju, adīta gadā, kas bija pilns ar slimnīcām un trim operācijām — un darbs, ar ko sākās Gigante Knits.

5 min lasīšana Lasi nākamo →
Saite nokopēta