Kāpēc biezs adījums malās saritinās?
Tu pabeidz dažas rindas, noliec darbu, lai to apbrīnotu… un malas klusi saritinās kā tīstoklis. Pirms izārdi kaut vienu valdziņu, apstājies. Tu neko nepareizi neizdarīji.
Tās ir vienas no biežākajām raizēm, ko dzirdu no cilvēkiem, kuri adīšanā ir jauni, un atbilde ir nomierinoša: saritinātas malas ir normāla parādība. Tās neliecina par noslīdējušu valdziņu, nepareizām adatām vai personisku neveiksmi; tas vienkārši ir tas, ko noteikta veida adījums dara pats no sevis. Kad zini, kāpēc, tas pārstāj izskatīties pēc defekta un sāk izskatīties pēc fizikas.
Vispirms labās ziņas: tā nav kļūda
Lielākā daļa vienkāršas adīšanas — gludā, V veida virsma, ko adītāji sauc par gludo adījumu (katrs valdziņš priekšpuses rindās adīts labiski) — malās saritinās. Vienmēr ir saritinājusies un vienmēr saritināsies. Pat pieredzējis adītājs ar trīsdesmit gadu stāžu redzēs, kā svaigs gludā adījuma paraugs saritinās tajā brīdī, kad viņš to noliek. Tāpēc, ja tavējais dara to pašu, apsveicu: tu esi lieliskā sabiedrībā, un tavs nospriegojums, visticamāk, ir pilnīgi kārtībā.
Saritināšanās nav tava adījuma trūkums. Tas ir audums, kas tev stāsta, no kā tas ir veidots.
Tad kāpēc tā notiek?
Lūk, vienkāršā versija. Labiskais valdziņš nav plakans; tā ir maza cilpa ar priekšpusi un aizmuguri, un šīs divas puses nevelk ar vienādu spēku. Gludā puse grib noliekties uz vienu pusi; izciļņainā — uz otru. Saliec simtiem šo sīko spriegumu kopā, un viss darbs tiem padodas malās, kur nekas to neiztur atvērtu.
Augša un apakša mēdz saritināties uz izciļņaino aizmuguri; kreisā un labā mala — uz gludo priekšpusi. Tas ir audums, kas klusi mēģina sevi līdzsvarot. Darba vidus paliek plakans, jo apkārtējie valdziņi to notur stabilu; saritinās tikai neatbalstītās malas. Tāpēc arī lielāks darbs proporcionāli saritinās mazāk: ir vairāk mierīga vidus un relatīvi mazāk nemierīgas malas.
Kā to apturēt (godīgās iespējas)
Burvju trika nav, bet ir dažas uzticamas metodes. Kuru izvēlēties, atkarīgs no tā, ko tu dari.
1. Piešķir tam apmali, kas pēc dabas ir plakana
Darbiem ar atklātām malām (šallēm, segām, kakla sildītājiem, trauku lupatiņām) klasiskā atbilde ir ierāmēt darbu rakstā, kas nesaritinās. Daži lakatadījuma valdziņi (katra rinda labiski) vai pērlīšu adījuma valdziņi (pārmaiņus labiski un kreiliski) gar malu līdzsvaro šos konkurējošos spriegumus un paklausīgi guļ plakaniski. Parasti pietiek ar trim vai četriem valdziņiem katrā pusē. Tas nav tik daudz apiešanas veids, cik dizaina izvēle, un turklāt skaista, jo glīta apmale liek vienkāršai šallei izskatīties kārtīgi pabeigtai.
2. Noformē to
Formēšana ir klusais ar rokām adīšanas varonis, un tas ir solis, ko iesācēji visbiežāk izlaiž. Tas nozīmē vienīgi gatavo darbu saudzīgi samitrināt vai apstrādāt ar tvaiku, ievirzīt formā un ļaut tam izžūt plakaniski, kas atslābina valdziņus un ļauj tiem nostāties mierīgākā kārtībā. Ar biezu vilnu es esmu saudzīgs: viegls tvaiks no gludekļa, turot to virs darba (nekad stipri nespiežot uz valdziņiem), vai maiga mitrā formēšana, kad darbu samitrini, ar plaukstām ievirzi formā un atstāj žūt uz plakana dvieļa. Negriez to, nekar to. Bieza vilna, kad izžuvusi, lieliski notur noformēto formu; tā ir pacietības vērta.
3. Ļauj svaram paveikt darbu
Šī ir daļa, kas man patīk darbā lielā mērogā. Smalkam, vieglam adījumam gandrīz nav nekā, kas to noenkurotu, tāpēc tas entuziastiski saritinās. Biezā adīšana ir pretēja: audums ir tik pamatīgs, ka tā paša godīgais svars palīdz tam krist krokās un karāties taisni, īpaši tad, kad tas ir vesels apģērbs, nevis mazs, vaļīgs paraugs. Gravitācija kļūst par tavu palīgu. Smaga bieza detaļa vienkārši mazāk tiecas saritināties, nekā jebkad varētu tievas zeķu dzijas strēmelīte.
Un kā ar mūsu jakām?
Šeit es gribu būt ar tevi pilnīgi atklāts, jo ir mīts, ko vērts kliedēt. Daudzi apraksti cīnās ar saritināšanos, izmantojot valnīša apakšmalas un aproces: to elastīgo, rievoto malu, ko redzi uz vairuma džemperu. Mūsu biezajās jakās valnītis netiek izmantots vispār. Tās ir adītas gludā adījumā no augšas līdz apakšai, apzināti, jo šis lielais, tīrais valdziņš ir viss izskats.
Tad kā tās tik labi guļ bez valnīša malas? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas smagais biezais audums, par kuru tikko runājām: tā svars notur jaku tīri karājamies, nevis saritināmies. Otrkārt, konstrukcija: katra mala ir daļa no vesela apģērba, ko balsta apkārtējās detaļas un nostabilizē maiga formēšana, nevis atstāta kā vientuļa parauga mala. Rezultāts krīt tā, kā tam jākrīt, neizliekoties par kaut ko, kas tas nav. Ja gribi redzēt, kā tas viss sanāk kopā, mūsu soli pa solim ceļvedis biezas jakas adīšanai izstāsta visu.
Apmales tātad ir rīks plakaniem darbiem (šallei, segai, pledam), kur mala ir paredzēta, lai to redzētu atsevišķi. Apģērbam kluso darbu tā vietā paveic svars un konstrukcija.
Nekrīti panikā projekta vidū
Vēl viens pēdējais mierinājums: ja esi pusceļā un malas saritinās kā trakas, pretojies kārdinājumam sākt no jauna. Saritināšanās projekta vidū gandrīz neko nepasaka par to, kā uzvedīsies gatavais darbs; daudzi adījumi uz adatām izskatās nepaklausīgi un pēc mazgāšanas un formēšanas nostājas par kaut ko skaistu. Uzticies procesam. Un, ja tas viss tev ir pavisam jauns, tev varētu patikt raksts par to, vai pilnīgs iesācējs var noadīt biezu jaku (spoileris: jā, un lielie valdziņi to padara daudz piedodošāku, nekā izskatās).
Saritinātas malas ir adīšana, kas uzvedas kā adīšana. Tagad, kad zini, kāpēc, vari izlemt, ko ar to darīt, vai, pusi gadījumu, vienkārši ļaut vilnai pašai visu nokārtot.
Kad vien vēlies kaut ko izveidot, ir ceļš, kas tev der:
Lasi tālāk

Seši soļi biezas jakas adīšanai (tikai divi ir grūti)
Pilns soli pa solim ceļvedis un pierādījums, ka gluds adījums lieliski guļ bez jebkāda valnīša.
Lasi nākamo →

